MĀCĪT JAUNO PAAUDZI

Dalībai demonstrācijās nav vecuma ierobežojuma, tajās kopā ar vecākiem var piedalīties arī bērni. Kopā ar vecākiem bērni iemācās izteikt viedokli un netieši apgūst pasākumu rīkošanas prasmes.

DODIES UZ DEMONSTRĀCIJĀM KOPĀ AR ĢIMENI!

Vienlaikus demonstrācijas ir labs veids, kā aktīviem jauniešiem būt kopā, apliecināt sevi un savas spējas brīvprātīgu pasākumu plānošanā un rīkošanā.

DEMONSTRANTI IZAUG LATVIEŠU SKOLĀS UN NOMETNĒS

Trimdas sabiedrībā nozīmīga loma bija latviešu skolām un vasaras nometnēm, kurās notika mērķtiecīga jauniešu patriotiskā audzināšana. Paaudzei, kas piedzima un izauga trimdā, publiska savas attieksmes paušana, tāpat kā Latvijas okupācijas neatzīšana, bija pašsaprotama lieta. Jauniešiem piedalīšanās demonstrācijās bija sava veida atļautās blēņas. Atšķirībā no pieredzes Padomju Savienībā jauniešu dalība demonstrācijās Rietumu pasaulē nenesa līdzi represiju draudus un nopietnas sekas tālākā dzīvē.

Mēs dzīvojām Bonnas priekšpilsētā tipiskā vidusšķiras rajonā. Mans dēls Dainis un vēlāk arī Jānis bieži braukāja ar savām spēļu mašīnītēm pa ielu un sauca: “Nyet, nyet, Soviet!”, kā arī citus saukļus, ko bija dzirdējuši demonstrācijās.
Par to mēs, vecāki, šad tad izpelnījāmies pārmetumus no mūsu “politkorektajiem” vācu kaimiņiem – Gorbačova faniem, ka mēs jau tādā vecumā esot “indoktrinējuši” mūsu bērnus.

Ģirts Zēgners

Demonstrācijas noteikti mūs motivēja, turēja kopā kā sabiedrību, kā jauniešus. Jo demonstrēt ir fun! Tās bija atļautās blēņas.

Juris Bļodnieks

Mūs gatavoja publiskajām akcijām, protestiem un demonstrācijām. Uz Kursas vasaras vidusskolu atbrauca Pēteris Graube un mūs sagatavoja. Viņš mūs sasēdināja un mums stāstīja, ka vajag būt drošiem par karoga proporcijām, jo mēs taisījāmies dedzināt Padomju Savienības karogu. Par to, lai nelietotu nedabīgus materiālus, lai nelietotu tādus materiālus, kas vai nu sakusīs, vai kas neaizdegsies. Viņš stāstīja, kā pieiet cilvēkiem, kas varbūt ir agresīvi, ja tu demonstrē. Viņš stāstīja visas šīs demonstrēšanas taktikas tādā pieaugušā veidā. Un mēs, saprotams, tad pieaugām. Mēs gatavojāmies un mēs pieaugām. Mēs nebijām vairs bērni, ko aizdzina līdzi, jo vecāki gribēja iet demonstrēt.

Sarma Muižniece-Liepiņa

TIKŠANĀS VIETA - BERLĪNES MŪRIS

Berlīnes mūris no 1961. līdz 1989. gadam atdalīja Rietumberlīni no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Mūris bija dzelzs priekškara simbols un līdz ar to iecienīts apskates objekts un emocionāla tikšanās vieta Rietumu pasaules iedzīvotājiem, tostarp politiski aktīvajiem baltiešu jauniešiem. Daudzi no viņiem izmantoja izaicinošo iespēju apkrāsot Berlīnes mūri ar politiskiem saukļiem.

1988. gadā Berlīnē bija Latvijas PSR dienas. Minsteres skolēniem es vienkārši noteicu, ka jābrauc uz Berlīni – viņi bija jāaudzina kā nacionālpatrioti. Jaunieši bija 16–18 gadus veci, visiem ļoti patika. Jaunieši ir jaunieši, viņi grib darīt kaut ko radikālu. Pa dienu gājām klausīties “Līvus” un “Ave Sol”, pa nakti – krāsojām mūri.

Pēteris Elferts

Vienmēr pie tiem Brandenburgas vārtiem visi pulcējās, parasti uz nakts stundām. Nākamajā dienā (pēc Berlīnes mūra krišanas) mēs izdomājām, ka mums vajag ar Latvijas karogu iet. Bet mums nebija karoga kāts! Bet man bija slotas kāts! Tā kā mēs pie tā slotas kāta pielikām Latvijas karogu, un mums bija! Tad mēs stāvējām tur pie tā mūra ar karogu, un kāds pienāca klāt un teica: “Kāpēc austrieši ir šeit?” Mēs teicām: “Mēs neesam austrieši! Mēs esam latvieši!”

Anita Zakatistova