NONĀKT PRESES UZMANĪBĀ
SAZINIES LAIKUS AR MEDIJIEM - informē un ieinteresē viņus par gaidāmo pasākumu!
Ikvienas demonstrācijas panākumu mēraukla ir preses uzmanības piesaistīšana. Prese spēj ietekmēt sabiedrības domu un līdz ar to politiķu rīcību. Tāpēc demonstrāciju rīkošana vienlaikus ir sabiedrisko attiecību pasākums.
BALTIJAS BRĪVĪBAS UN MIERA KUĢA BRAUCIENS
Visplašāko starptautiskās preses uzmanību Baltijas neatkarības jautājumam ar aptuveni 2000 preses publikācijām, filmām, radioreportāžām piesaistīja Baltijas brīvības un miera kuģa brauciens. Tas notika 1985. gada jūlijā Baltijas jūrā, kuģim peldot gar okupētās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas krastiem. Baltijas brīvības un miera kuģa brauciens uzskatāms par trimdas ievērojamāko un visrūpīgāk izplānoto politisko akciju. Akcijas laikā notika gan Kopenhāgenas tribunāls, gan piemiņas brīži, gan priekšlasījumi un diskusijas, gan vizuāli spilgta un emocionāla demonstrācija Helsinkos.
Doma bija rīkot kādu iespaidīgu notikumu jūlijā, kad medijos ir “beigts laiks” un kad notikums varētu izraisīt internacionālu interesi, jo par neko citu nav ko rakstīt. Vilnim šķita, ka, ceļojot pa Baltijas jūru un tuvojoties Baltijas krastiem, varētu izraisīt mediju interesi – rīkot čartera braucienu ar mērķi gandrīz krustot jūras robežu ar Padomju Savienību.
Kuģis bija dārgs un vajadzēja sākumā iemaksu, tam vāca ziedojumus. Bija jau iepriekš visās pasaules malās trimdas labdarības ballītes, akcijas. Lielāko naudas summu deva PBLA. Uzzinājām, ka Padomju Savienība mēģināja iespaidot rēdereju, lai nedotu mums kuģi.
Tas svētākais moments bija, kad mēs braucām garām katras Baltijas valsts robežai. Es nezinu, cik tuvu nobraucām, bet no Stokholmas izbraucām Baltijas jūrā un tad metām tādu cilpu garām Baltijas valstīm, tad uz Helsinkiem. Es atceros, ka vainagus iemeta ūdenī un bija ceremonija pie katras valsts robežas, kad braucām garām.
Iebraucām Helsinkos, tur mūs sagaidīja ar lielāku sajūsmu, nekā mēs bijām to gaidījuši. Mēs gājām no ostas uz padomju vēstniecību policijas pavadībā. Katra tauta dziedāja savas tautas dziesmas. Kādus 200 metrus no vēstniecības mūs apstādināja – mēs nevaram tuvāk iet. Bija daži izņēmumi – indivīdi, kuri mēģināja lauzties cauri tām policijas ierindām. Viņi tika arestēti.
Ko mēs uz kuģa darījām? Mēs klausījāmies referātus par situāciju Baltijas valstīs. Bet būsim atklāti, mums lustīgi gāja! Vienreiz mūs aicināja runāt par Brīvības kuģi 3x3 nometnē Katskiļos. Man mazliet palika neērti, jo daži no vecākās paaudzes (domā): “Jā, nu tie varoņi!” Ja viņi tikai zinātu, cik lustīgi mums gāja!
Varēja redzēt, ka somi tiešām simpatizēja mums. Tur bija līdzjūtība. Es staigāju ar vienu latviešu karodziņu pa Helsinkiem, un viena dāma sēdēja parkā uz beņķīša un man pilnīgi aplaudēja. Tā bija ļoti iespaidīga demonstrācija.
“Cietumnieku” gājiens pēc Baltijas brīvības un miera kuģa atgriešanās Stokholmā 1985. gada 29. jūlijā.
Fotogrāfs Fricis Forstmanis.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Māras Strautmanes dāvinājums.
EIROPAS DROŠĪBAS UN SADARBĪBAS KONFERENCĒ MADRIDĒ
Starptautisku rezonansi ieguva trimdas latviešu rīkotie pasākumi Eiropas Drošības un sadarbības konferencē Madridē 1980. gada 11. novembrī – it īpaši mācītāja Māra Ķirsona asiņu tecināšana uz Padomju Savienības karoga. Madrides pasākumu rīkošanā iesaistījās latvieši no vairākiem kontinentiem – satura idejas radās ASV un Vācijā, Venecuēlas un Argentīnas latvieši kā spāņu valodas tulki atlidoja no Dienvidamerikas.
Mēs asiņu tecināšanu izmēģinājām Filadelfijā, mūsu mājas virtuvē. Bija jāizmēģina, kā to veikt droši un bez riska. Tā tomēr ir nopietna lieta - tecināt savas asinis, jo var zaudēt pārāk daudz asiņu un kļūt slims.
Īsi pirms konferences atklāšanas pie ieejas mācītājs Ķirsons dramatiski tecināja no savām vēnām asinis, stāvot uz Padomju Savienības karoga. Policisti mācītāju aizturēja un nogādāja viņu slimnīcā. Atlikušie policisti saslaucīja Ķirsona asinis ar padomju karogu un aizgāja. Bilde no šī skata parādījās neskaitāmos izdevumos, ieskaitot amerikāņu populāro žurnālu TIME Magazine.
Tā bilde, tas stāsts aizgāja pa visu pasauli. Tā bija pirmā reize, kad kāds latvietis TIME Magazine tika iekšā. Mēs vienreiz ar Sandi Ozoliņu smējāmies, ka ir trīs latvieši, kuri parādījušies žurnālā TIME Magazine – Ķirsons, Ozoliņš un Vaira Vīķe-Freiberga!
Nav nozīmes sēdēt cietumā,
ja prese par to neraksta.
Madride noteikti bija viens no zvaigžņu brīžiem. Madride izceļas ar to, ka aktivitātes pašas par sevi bija neparastas. Tas nebija, kā staigā ar plakātiem. Tas pat nebija, ka pieķēdējas kaut kur. Abas lietas – mācītājs ar atgrieztām vēnām un plakāts futbola stadionā, piebraucot Gromiko, nav otrreiz atkārtotas.