STRĀDĀT AR IZDOMU
Kā vislabāk piesaistīt sabiedrības un preses uzmanību?
IZDOMĀ TRĀPĪGU, VĒL NEREDZĒTU NOTIKUMU!
Ar skaļumu, cilvēku daudzumu, spilgtu apģērbu un došanos gājienā var būt arī par maz. Ir jābūt asprātīgiem un radošiem – cilvēki ir jāpārsteidz ar kaut ko interesantu!
IELU TEĀTRIS DEMONSTRĀCIJĀS
Populārs trimdas latviešu demonstrēšanas veids, kas pievērsa garāmgājēju uzmanību un patika pašiem demonstrantiem, bija ielu teātris. Ieģērbjot maskās demonstrantus, pilsētu ielās, laukumos un parkos, uz smago automašīnu platformām tika izspēlētas dažādas politiskā teātra etīdes par Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju, politieslodzīto tiesāšanu, cilvēktiesību pārkāpumiem, izsūtīšanu un represijām Padomju Savienībā u.c.
Šādas akcijas gudri jārīko – nevar tikai sarīkot un cerēt, ka kāds uz ielas to redzēs. Jāstāsta presei, ka būs interesanti. Nevar teikt: “O, jā! Kādi pāris dulli letiņi tur atkal ar plakātiem sāks bļaut un dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”.” Tāpēc bija katru reizi ar kaut ko jāizceļas.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Pētera Elferta dāvinājums.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Lindas Freimanes dāvinājums.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. BATUN dāvinājums.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Annas Muhkas dāvinājums.
Demonstrācijām ir jābūt tādām kodolīgām – uzreiz tu kaut ko redzi un prasi: “Kāpēc jūs to darāt?”
PROTESTĒŠANA MAZĀ FORMĀTĀ
Demonstrēt ar izdomu varēja arī mazā, individuālā veidā – sagrozīt burtus un mainīt vārdus vides reklāmas stendos, nopirkt akcijas un līdz ar to balsstiesības uzņēmumā, aktīvi un pamanāmi piedalīties dažādos, arī nelielos pasākumos.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Ivara Slokenberga dāvinājums.
No muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Ērika Šulca dāvinājums.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Olitas un Viļa Treimaņu dāvinājums.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Baibas Bredovskas dāvinājums.
Tur bija vairākas tautumeitas, varbūt kādas astoņas vai desmit. Vidū bija lācis ar ķēdēm. Viņš turēja ķēdi un mūs vadāja cauri cilvēku pūlim. Lācis bija Verners Cinis. Viņš ir tāds dedzīgs pretkomunists.
Afišas pārmainīt izdomāja Staņislavs Duļevskis. Dabūja tādu papīru, kam aizmugurē noplēš nost un uzliek tā, ka tos ir viegli uzlīmēt. Tad bija izrēķināts, kuri burti ir jāapmaina. Tad pa tumsu piebraucām, pielikām trepes klāt, uzkāpām augšā, ātri uzlīmējām, pārmainījām. Reklāmas stāvēja ilgu laiku.
“IEBETONĒŠANAS” AKCIJA VAŠINGTONĀ
Iebetonēšanās akcijas norise 1987. gada 18. novembrī. Fotogrāfs Andris Rūtiņš.
Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Autora dāvinājums.
Demonstrācija ārprātīgi labi izdevās. Drošībnieki nezināja, ko darīt, tik tiešām! Izsauca ugunsdzēsējus, aiztaisa ceļu. Uzreiz tas pievērsa uzmanību, prese bija klāt. Pagāja kādas 45 minūtes, lai izkaltu viņus laukā. Tas bija ļoti labi!
Tapa doma, ka ir jāiebetonē cilvēki un tas betons jānogādā pie padomju vēstniecības. Tāda doma piedzima, un tad sākās loģistika – kā to izdarīt. Tur bija liela mācēšana, kā to izdarīt tā, lai viņiem nebūtu kauli lauzti.
Tēraudu garāžā bija tā betonēšanas ballīte. Komanda maisīja betonu, un zēni pacietīgi visu nakti savos plastmasas zābakos sēdēja betonā, kamēr tas žuva. Atceros, ka viņiem arī bija alus pudeles, nez kā viņi ar to tika galā
Doma bija – no rīta mēs viņus betona blokos ar hidraulisko liftu ieceļam smagajā mašīnā, tad aizvedam ap padomju vēstniecības stūri un ar liftu nolaižam lejā uz ielas. Puiši, kas bija iebetonēti, bija apsegti ar segām. Lai viņus dabūtu uz to vēstniecību, mēs novietojām smago mašīnu ap stūri, nolaidām viņus lejā. Mēs pa diviem stūmām ratiņus ar lieliem betona blokiem pa trotuāru līdz vēstniecībai.
Mēs tikai dažas stundas bijām cietumā – iecirknī, kad mūs izķīlāja. Mēs bijām kārtīgi izsalkuši gaidot, tad mums piedāvāja picu pusdienās. Pēc tam mierīgi devāmies mājās! Tas bija foršs notikums!